Te tāds mazliet garāks!

Pirmkārt jau nav pamata satraukumam vai kādām bailītēm uz vizīti pie foršās Indras. Tādu cilvēku atrast ir grūti. Ļoti cienu un apbrīnoju viņas enerģiju. Riktīgs saules stariņš.
Par bāriem! Kā to uztvēru es. Biju grūtā dzīves posmā, kad nācās iet cauri daudziem izaicinājumiem. Tas ir brīdis, kad iekšā tik daudz sakrājies, situācijas grūtas, ka īsti nav ar ko to pārrunāt, jo saprotu, ka neviens mani īsti nesapratīs. Ikdiena drūma, bailes par nākotni... vairāk kā izdzīvošana ne dzīvošana. Nespēju rast loģiku nekam. Kad aizgāju pie Indras un uzsākām terapiju, bik parunājāmies, bet lielākotiess bija klusums. Procesa laikā īsti neko nejutu, tikai pa prātu rosījās visas manas iepriekš minētās emocijas, domas, pat brīdi nāca raudiens, citu brīdi ļoti gribējās smieties. Sevi raksturoju kā harmonisku un daļēji garīgu cilvēku, tāpēc grūtības man ļoti balstās tieši uz emocijām, kuras savākt ir diezgan grūti. Pēc paveiktā darba mazloet parunājoties devos prom. Izgāju ārā, devos uz mājām. Pieķēru sevi pie atklāsmes, ka nespēju beigt smaidīt. Centos turēties, bet pamanīju, ka arī apkārtējie cilvēki to pamana un smaida pretī. Jutos nedaudz apmulsusi pati par sevi, bet patiesībā sajūta bija tāda, itkā būtu liels prieks, nezinot kāpēc. Ejos vēroju dabu, cilvēkus, satiksmi... patiesībā tad ievēroju, ka cilvēki kopumā ir ļoti drūmi. Katrs iet savā virzienā. Tad pieķēru sevi pie domas, ka nekad īsti tā nebiju pievērsusi uzmanību tādām lietām. Ikdienas skriešana, pārējais, ka nekad nav atlicis laika paskatīties nedaudz ar citām acīm. Aizejot mājās, uztaisīju kafiju, apsēdos un sēdēju klusumā. Smaids bija arī tad. Kad nākamajā dienā Indra jautāja kā jūtos, īsti nemācēju pateikt, jo zināju tik to, ka ir kaut kāds miers un prieks. Pēc vairākām reizēm pētīju pati sevi. Patiesībā tikai vēlāk sapratu ko tas mainījis, jo kā saka pie labā pierod ļoti ātri un kā dzīve iegrozas labāka, tā sliktais aizmirstas. Kādas konstatēju izmaiņas. Pirmais tas, ko visi jau min bija miers. Man bija raižu pilna ikdiena par nākotni un tajā brīdī. Pat biju aizmirsusi, ka pirms bāriem tā uztraucos. Tie deva ne tikai mieru, bet arī prieku, galvenokārt par dabu (sauli, puķēm, putniem.. ) Tas nostabilizēja sajītas. Vienu rītu gadījās misēklis, jo mašīnu nevarēju palais, tai dienā aizgulējumāies un bērni bija jāved uz dārziņu. Bet man par pāsteigumu bija tāds miers. Sen to nebiju jutusi. Domas sakārtojās. Nebiju vairs manījusi to domu pilno prātu, raizes un rūpes par nākotni. Tas vairāk deva tādu kā iespēju ticēt sev. Kā saka, viss notiks, ja pats tam noticēsi. Pieņemu, ka bārus daudz ietekmē darītājs un zinot, ka Indra ir kā saulīte uz zemes, tas dod vēl lielāku efektu. Iesaku jebkuram to pamēģināt. Tas tiešām paver dzīvi pavisam citam skatam.